Maija sēdēja pie loga savā mājīgajā dzīvoklī pilsētas centrā, domīgi vērodama rudens lietu, kas maigi bungāja pa stiklu. Viņas garie, gaišie mati bija nevērīgi savākti mezglā, bet uz pirksta mirdzēja gredzens ar nelielu briljantu — viņas drīzo kāzu simbols
Maija sēdēja pie loga savā mājīgajā dzīvoklī pilsētas centrā, domīgi vērodama rudens lietu, kas maigi bungāja pa stiklu. Viņas garie, gaišie mati bija nevērīgi savākti mezglā, bet uz pirksta mirdzēja gredzens ar nelielu briljantu — viņas drīzo kāzu simbols.
Pēc trim mēnešiem viņai vajadzēja kļūt par sievu Mārim — vīrietim, kuru viņa mīlēja no visas sirds. Viņu attiecības šķita ideālas: romantiskas vakariņas, pastaigas parkā, garas sarunas par nākotni. Taču pēdējās nedēļās kaut kas bija mainījies. Māris bija kļuvis nervozs, bieži pazuda vakaros, atsaucoties uz “steidzamām lietām”, un viņa telefons arvien biežāk bija izslēgts vai bez skaņas. Maija juta, kā viņas dvēselē sāk mosties nemiers, taču viņa to atmeta kā pirmskāzu stresu.
Viss sākās ar sīkumu. Kādu vakaru, kad Māris bija iegājis dušā, viņa telefons, kas gulēja uz galda, pēkšņi iedegās no ienākoša ziņojuma. Maija nebija nodomājusi slepus skatīties — viņa uzticējās savam līgavainim —, taču viņas skatiens nevilšus nokrita uz ekrāna. Ziņojums bija no nezināma numura: “Tikšanās 23:00, klubs ‘X’. Nekavē.” Maija sarauca uzacis. Klubs “X”? Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka Māris to pieminētu.
Viņš vispār nebija nakts dzīves piekritējs, dodot priekšroku klusam vakaram mājās vai restorānā. Ziņkārība, sajaukta ar vieglu aizkaitinājumu, pamudināja viņu pierakstīt adresi, ko viņa atrada meklētājā.
Nākamajā dienā, kamēr Māris bija darbā, Maija nolēma noskaidrot, kas ir šī “X”. Internetā bija maz informācijas: slēgts klubs, elitāra publika, stingra ielaišanas sistēma. Atsauksmes bija skopas, taču vienā parādījās frāze: “Vieta, kur piepildās visapslēptākās vēlmes.” Tas skanēja dīvaini, gandrīz traki. Maija sajuta, kā gar muguru pārskrien aukstums. Viņa mēģināja piezvanīt Mārim, bet viņš neatbildēja, tikai pastiprinot viņas satraukumu.
Vakarā, kad Māris atgriezās mājās, Maija nolēma jautāt tieši. Viņa centās runāt mierīgi, lai neizpaustu trauksmi.
— Māri, tu vakar pieminēji kaut kādu klubu… “X”, laikam? Kas tā par vietu? — viņa pasmaidīja, cenšoties, lai jautājums izklausītos dabiski.
Māris sastinga, viņa roka, kas turēja tējas krūzi, nedaudz nodrebēja. Viņš ātri savaldījās un atbildēja ar vieglu smaidu:
— “Ēna”? Tas ir vienkārši klubiņš, kur es dažreiz aizeju ar kolēģiem. Nekas īpašs, vienkārši atpūsties pēc darba. Kāpēc jautā?
Viņa atbilde bija pārāk gluda, pārāk iestudēta. Maija sajuta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa turpināja nerunāt par to, taču prātā jau dzima plāns. Viņai bija jāuzzina patiesība.
Nākamajā vakarā Māris atkal aizgāja, aizbildinoties ar “tikšanos ar klientu”. Maija nogaidīja, līdz viņš aizbrauca, un izsauca taksi. Klubs “X” atradās pilsētas vecajā daļā, necilā šķērsielā, kur nebija ne spilgtas izkārtnes, ne cilvēku. Tikai melnas metāla durvis ar mazu actiņu un tikko manāmu plāksnīti. Maija uzvilka tumšu kleitu un cepuri, lai neizceltos, un pienāca pie durvīm. Viņas sirds trakoti dauzījās, bet atkāpšanās bija par vēlu.
— Nosauc paroli, — atskanēja rupja balss aiz durvīm.
Maija sastinga. Parole? Viņa nebija to gaidījusi. Izmisumā viņa atcerējās ziņojumu Māra telefonā un teica:
— Vienpadsmit, — viņa teica, cerēdama, ka tas derēs.
VIDEO:
Lasi vēl: Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
Par viņas pārsteigumu durvis lēni atvērās. Apsargs, garš vīrietis melnā uzvalkā, izpētīja viņu un pamāja, lai iet iekšā. Maija iegāja puskrēslā, jūtot, kā bailes un ziņkārība viļņojas vienlaikus.
Iekšā klubs “X” bija pavisam citāds nekā parasts bārs. Tumšas sienas, pieklusināta gaisma, mīksti dīvāni un dārgu smaržu aromāts radīja noslēpumainu atmosfēru.
Cilvēki bija ģērbti nevainojami, bet viņu sejas slēpa maskas — dažas greznas, ar kristāliem, citas vienkāršas, melnas. Daudzi čukstēja, un gaisā virmoja spriedze, it kā ikviens slēptu kādu noslēpumu.
Viņa devās telpas dziļumā un apsēdās stūrī, no kura varēja vērot notiekošo. Viņas skatiens slīdēja pāri pūlim, meklēdams Māri. Un tad viņa viņu ieraudzīja. Viņš stāvēja pie bāra letes, tērpies tumšā uzvalkā, ar masku, kas klāja pusi sejas. Taču Maija viņu atpazītu jebkur — pēc stājas, pēc tā, kā viņš turēja glāzi, pēc vieglā smaida, ko viņš veltīja kādam blakus. Bet blakus… stāvēja sieviete.
Viņa bija gara auguma, ar gariem tumšiem matiem, cieši piegulošā sarkanā kleitā, kas izcēla viņas figūru. Masku rotāja zelta raksti, un pat caur to bija redzams, ka viņa ir skaista. Viņa pieliecās pie Māra, čukstēja kaut ko ausī, un viņš iesmējās — tā, kā smējās tikai ar Maiju. Maijai aizrāvās elpa. Viņas attēls sabruka.
Taču, nevis metoties viņam virsū ar pārmetumiem, viņa nolēma vērot. Vārījās, bet prāts prasīja atbildes. Kas ir šī sieviete? Kāpēc Māris te ir? Kas ir šī vieta, kur visi slēpj sejas?
Agronoma noslēpums pret puvi: kā glabāt sīpolus līdz pat vasarai, lai tie nepūtu un atvairītu mušas
Pēc dažām minūtēm Māris un sieviete aizgāja no letes un devās uz kādām slēgtām durvīm telpas galā. Maija nemanāmi sekoja. Durvis veda gaitenī, kas bija vēl tumšāks, gaiss — smagāks. No citām telpām dzirdēja balsis, smieklus, mūziku. Tad viņa redzēja, kā Māris un sieviete ieiet vienā no istabām. Maija pietuvojās un klausījās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kāda ir VISA patiesība
